Pārdot visu, lai ceļotu?

Jā, 2016. gada nogalē mana ģimene tieši tā izdarīja. Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kas pārdevuši visu, atteikušies no līdzšinējā dzīves ritma un devušies pasaulē pretī nezināmajam. Vai tā ir drosme? Lielākajai daļai tā šķiet, jo ir tik viegli būt piesaistītam kādai vietai, kopienai, ierastajai lietu kārtībai, mantām… Pēdējā laikā mans mīļākais teiciens ir “stuff is evil” (mantas ir visa ļaunuma sakne), un tā ir patiesība. Ja ieej veikalā, gribas pirkt to un šo, un tad vēl tikai šo, nu labi, vēl arī šo. Dzīvesvieta nemanot apaug ar mantām. Pat ja pats neko nepērc, ir kāds, kurš kaut ko atdod. Rezultātā mēs sēžam savu mantu viducī un dzīvojam ilūzijā, ka esam bagāti (vai arī gluži otrādi – mums vienmēr kaut kā pietrūkst), un turpinām dzīties pēc materiālajiem labumiem.

Es vairākkārt esmu nonākusi nulles punktā, kad viss ir jāsāk no jauna. Un es esmu cēlusies, dažkārt piespiedu kārtā, un darījusi. Atkal kritusi, atkal cēlusies. Es ļoti labi saprotu mācības, kas man ir bijušas jāapgūst, jo Latvija ir izcili piemērota vieta šādu mācību gūšanai. Nepārprotiet! Latvija man ir ļoti mīļa, es saprotu, kāpēc man te ir bijis jāpiedzimst un kāds ir šīs zemes spēks, taču savu latvietību es vienmēr visspēcīgāk sajūtu, esot tālumā. Mums katram savs ceļš ejams.

Kas vēl man sakāms par Latviju? Šeit sabiedrība visvairāk novērtē atklātību… un to visvairāk arī kritizē, tāpēc līdz šim esmu izvēlējusies par savu pieredzi un piedzīvojumiem stāstīt angliski – gan blogā, gan sociālajos tīklos. Es ļoti saprotu tos tautiešus, kuri ir aizbraukuši, saņēmuši lēveri žults bagāžā un tāpēc izlēmuši savas turpmākās gaitas nepubliskot, jo tas ir papildu emocionālais slogs, kas nekādi nepalīdz tad, kad visi nervu gali jau tāpat ir nospriegoti. Gada laikā mana āda ir kļuvusi biezāka, taču man vairumā gadījumu bija pašai sevi jāpierunā turpināt rakstīt, strādāt ar sevi, izveidot ap sevi atbalstošu kopienu un nesajukt prātā. Kāpēc turpināju rakstīt? Jo ir viegli padoties. Mēs redzam galamērķi, ko citi jau sasnieguši, un mums gribas tur nonākt. Uzreiz. Bet mēs reti kad redzam, cik grūtību un šķēršļu cilvēkiem ir nācies pārvarēt, lai nonāktu tajā galamērķī. Jebkurš ceļojumu bloga vai zīmola autors ir sācis no nulles un ieguldījis milzu darbu, lai tiktu pamanīts. Ceļojumu blogeri lielākoties raksta, lai iedvesmotu ceļot un sniegtu praktisku informāciju par interesantiem galamērķiem. Protams, ir patīkami saņemt sadarbības piedāvājumus no viesnīcām, tūrisma birojiem un uzņēmumiem, taču primārais vienmēr būs parādīt, kā cilvēki dzīvo citur un ka pasaule ir bezgala interesanta.

Kāds ir mans mērķis?

Iedrošināt ceļot ģimenes ar bērniem. Bērnu ienākšana manā dzīvē nemainīja vēlmi ceļot. Jā, nācās pārgrupēties, izvirzīt citas prioritātes, bet bērni dzīvi neapstādina. Gluži otrādi – tā ir iespēja padarīt dzīvi vēl krāsaināku. Protams, ir jāņem vērā, ka bērni ir dažādi – viens prasa daudz enerģijas, ar citu nemaz nav grūti. Daži prasa papildu sagatavošanos un īpašu vajadzību nodrošināšanu, taču ceļot nebūt nenozīmē tikai dzīvi eksotiskās salās ar kokteili rokā. Manā ceļojošo ģimeņu draugu lokā ir ģimenes, kurās ir bērni gan ar garīgās attīstības traucējumiem, gan ar ierobežotām fiziskām spējām. Daudziem tieši būšana prom no pilsētām un pie dabas nāk par labu un dziedē. Pēc novērojumiem gribu teikt, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no vecākiem – jo vecāki vairāk uztraucas, jo vairāk pārdzīvojumu bērnam. Ceļošana vienmēr ir dzīve ārpus komforta zonas, bet ar laiku jūs saprotat, kā ceļojumu laikā varat darboties kā komanda, lai piedzīvojums būtu pēc iespējas baudpilnāks visiem tā dalībniekiem.

Ceļot ir dārgi?

Vispirms precizēsim, ko nozīmē ceļot. Ja jūsu izpratnē ceļošana nozīmē luksusa brīvdienas eksotiskā valstī skolēnu brīvlaikā, kad ceļo lielākā daļa Eiropas, tad ceļot tiešām ir dārgi. Arī man patīk komforts, taču es protu saskatīt ieguvumus arī iespējami sarežģītākā un ne tik komfortablā scenārijā. Piemēram, 2016. gada martā nopirkām lidmašīnas biļetes no Briseles uz Riodežaneiro par 300 eiro abos virzienos. Tas bija tik izdevīgs piedāvājums, ka acumirklī aizņēmāmies naudu, lai iegūtu šīs biļetes īpašumā. Pirms tam izpētīju lētos reisus no Rīgas uz Briseli. Nonākot Briselē, mums nācās naktī pārbraukt uz otru Briseles lidostu. Jā, mūsu meitas krustmāte dzīvo Briselē un varēja mums palīdzēt, bet, ja tādas iespējas nebūtu, es meklētu citas iespējas. Daudziem viss plāns beidzas jau šajā brīdī – tas ir par grūtu, bērniem naktī ir jāguļ, es nezinu, kā var nokļūt otrā lidostā utt. Atpakaļceļā nekādu grūtību nebūtu… ja vien dienu pirms mūsu paredzētās ierašanās Briselē lidostā nebūtu noticis sprādziens un lidostu neslēgtu. Rezultātā mūsu reisu novirzīja, mēs ieguvām iespēju dienu pavadīt Madridē, un vēlu vakarā mēs ieradāmies Berlīnē, ne pārāk biezās drēbēs (Brazīlijā martā ir vasara…), braukājām ar vilcieniem un autobusiem, lai nonāktu rezervētajā viesnīcā, un lieki teikt, ka bijām absolūti pārguruši, kad iegājām savā numuriņā. Jā, to visu varbūt varēja “apiet”, pilnīgi bez stresa lidojot no Rīgas turp atpakaļ ar vienu aviokompāniju, nemainot lidostas, neskraidot nakts vidū pa svešām pilsētām utt. Jūs samaksātu vismaz trīsreiz vairāk, jo jūs maksājat par komfortu, bet jau sen ir zināms, ka komfortā nekāda izaugsme nenotiek. Mūsu bērni neatceras reisus, kas noritējuši bez aizķeršanās, toties viņi joprojām atceras, kā sildījām rokas ap kapučino krūzītēm vienā no Berlīnes vilciena pieturām nakts vidū, kā maldījāmies, cenšoties atrast viesnīcu, kā iekritām gultās, smējāmies un bijām atviegloti, ka beidzot varēsim gulēt.

Ceļot var arī savā valstī. Ja jums ir auto, nav problēmu atrast interesantus objektus visā Latvijā un doties tos apskatīt. Pat ja nav auto, ir autobusi un vilcieni. Vai atceraties savu pirmo braucienu ar kādu sabiedriskā transporta līdzekli? Bērniem tas ir ļoti spilgts pārdzīvojums un piedzīvojums. Nav iespējas ceļot pat ar sabiedrisko transportu? Var doties pārgājienā, var atrast kādu, kurš aizved uz kādu attālāku vietu un nākt ar kājām atpakaļ, var braukt ar velosipēdiem… Iespēju ir daudz! Arī atrunu parasti ir daudz. Nav laika, nav naudas, saule nespīd, bērni čīkst… Viss ir prioritāšu jautājums. Ja gribat piedzīvojumus un ceļojumus, tad jums tas viss ir jāizvēlas. Ja jūs to neizvēlaties, tad īsti to nemaz negribat vai, visticamāk, ļaujaties tai balstiņai galvā, kas saka, ka tas ir par grūtu, par dārgu, par traku, par neiespējamu utt. Bailes pāriet darot! Vēl milzīga problēma ir skaistās bildītes sociālajos tīklos, kas rada ilūziju par to, ka citiem ir vieglāk. Tieši tāpēc arvien vairāk sekotāju iegūst tās ģimenes, kas nebaidās atspoguļot grūtības, nogurumu, bērnu kašķus, sadzīviskus šķēršļus, problēmas un pēc pārgājiena sakarsušas sejas. Jā, viņu kontos joprojām būs skaistas un kvalitatīvas fotogrāfijas, taču tās nebūs plandošas kleitas Lielā Kanjona slavenākajā punktā ar svētlaimīgi smaidošiem blondiem bērniem šo sieviešu rokās.

Kad sākt ceļot ar bērnu?

Ja runājam par lidošanu – kad vien jūtaties tam gatavi. Daudzas sievietes ceļo, vēl esot gaidībās. Tikpat daudzas nelido, jo baidās. Spēju saprast krasi atšķirīgās nometnes, jo esmu pabijusi abās. Manas meitas pirmais lidojums bija nogurdinošs teju 30 stundu ilgs ceļš uz Austrāliju 10 mēnešu vecumā. Arī dēls pirmoreiz lidoja 10 mēnešu vecumā, taču tā gadījās. Es negaidīju, līdz viņi būs konkrētā vecumā, lai mēs varētu ceļot ar lidmašīnu.

Šobrīd mani bērni ir 11 un 6,5 gadus veci. Ja salīdzinu, tagad, protams, ir daudz vieglāk. Var visu ko sarunāt, vienoties. Arī mantu ir mazāk. Ne ratu, ne sēdeklīšu, ne puse kofera ar pamperiem vai drēbītēm. Viņi paši nes savas somas. Atceraties iepriekš teikto, ka par komfortu ir jāmaksā? Lūk, šajā ziņā zināms komforts beidzas brīdī, kad bērns sasniedz divu gadu vecumu un vēlāk 12 gadu vecumu, jo (atkarībā no aviokompānijas) ap šo laiku viņu biļetes kļūst arvien dārgākas.

No praktiskā viedokļa ir vieglāk ceļot ar ne vairāk kā diviem bērniem (vismaz šādā vecumā, kādā ir mani bērni). Viesnīcās ģimeņu numuriņi parasti ir paredzēti četru cilvēku ģimenēm. Ja bērnu ir vairāk, tad jāpērk atsevišķs numurs. Šo, protams, var atrisināt, rezervējot dzīvokļus un citus mājvietu veidus, kuros vienlaicīgi var uzturēties vairāk nekā četri cilvēki. Problēmu nav, ceļot var visi, tikai plānošana prasa vairāk pūļu, ja bērnu ir vairāk.

Ko ceļojot iegūst bērni?

No bērnu attīstības viedokļa varu teikt, ka ceļošana vienmēr ir uzlabojusi mūsu bērnu veselību. Latvijā viņi mēdz cīnīties ar dažādām elpceļu kaitēm un ādas problēmām. Ierodoties siltākā klimatā, visas likstas pazūd teju acumirklī. Vēl kā ieguvumu noteikti var minēt svešvalodu pielietojumu praksē. Bērni redz, kāpēc ir jāmācās svešvalodas, ātri iemācās sazināties ar bērniem no citām valstīm, un tādējādi paplašinās viņu redzesloks un socializācijas iespējas. Bērni kļūst komunikablāki, spēj labāk orientēties svešā vidē un ātrāk pielāgoties jauniem apstākļiem.

Ko darīt, ja nemaz negribas ceļot?

Neko. Apsveicu! Pazīstu arī dažus šādus cilvēkus. Ja ikdiena Latvijā ir gana piepildīta un pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli, tad tas ir brīnišķīgi! Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm esat kuģojuši pa trejdeviņām jūrām, un tagad gribas būt tikai vienā vietā un mierā. Kā jau sākumā minēju – mums katram savs ceļš ejams.

Kur satikt ceļojošās ģimenes?

Ceļot ar bērniem ir iespējams un arī ļoti ieteicams. Gan īslaicīgi, gan ilgtermiņā. Pēdējais variants nav Latvijā īpaši izplatīts, taču pasaulē ir daudz ģimeņu, kas ceļo bez apstājas vai ar īsiem pārtraukumiem. Par to, kā iespējams ceļošanu apvienot ar bērnu izglītošanu, stāstīju šajā rakstā par worldschooling.

Aizņemtības un noguruma dēļ ceļojošās ģimenes visbiežāk pulcējas Instagram platformā. Tas arī ir iemesls, kāpēc tur ir visvienkāršāk atrast domubiedrus ceļojošo ģimeņu vidū. Daudzas ģimenes dodas tā sauktajā gap year vai sabbatical year piedzīvojumā, t.i. uz gadu pamet savu ierasto dzīvi un apceļo pasauli. Piedzīvotais parasti tik ļoti transformē ierasto lietu kārtību, ka pēc prombūtnē pavadītā gada ģimenēm ir grūti ieiet atpakaļ vecajās sliedēs. Brīvības garša ir pārāk salda! Ir ģimenes, kas ceļo gadiem un pat nedomā apstāties. Ir ģimenes, kas rikšo cauri valstīm, ir ģimenes, kas katru jaunu valsti izpēta ilgi un pamatīgi. Ir mammas, kas ceļo vienas ar bērnu vai bērniem (arī tēti, kas ceļo vieni ar bērniem), ir ģimenes, kas ceļo ar diviem, trim… un pat sešiem bērniem! Ir ģimenes, kas ceļo tikai pa Āzijas valstīm. Ir ģimenes, kas izvēlas daudz drosmīgākus maršrutus. Ir ģimenes, kas busiņos apbraukā Austrāliju, Jaunzēlandi, Kanādu un ASV. Ir ģimenes, kas dzīvo tikai luksusa viesnīcās un kūrortos. Viss ir absolūti atkarīgs no jūsu vēlmēm, iespējām un sapņiem.

Ko esmu dzirdējusi visbiežāk?

To, ka esmu tik drosmīga un ka man jau ir vieglāk, jo protu vairākas svešvalodas. Vēl arī dažādas atrunas, kāpēc cilvēki, viņuprāt, nevar visam tā vienkārši atmest ar roku un blandīties pa pasauli. Vienmēr esmu teikusi, ka visiem to nemaz nevajag. Ja visi tā brīvi pārvietotos pa pasauli un rakstītu ceļojumu blogus, mums nebūtu ne kafejnīcu, ne pārtikas tirdziņu un veikalu, ne telefonu, ne mašīnu. Arī lidmašīnas nelidotu. Atceraties? Mums katram savs ceļš ejams. Taču vienu gan es zinu – ja cilvēks nemitīgi gaužas, kā viņam gribas aizlidot uz Romu apskatīt Kolizeju vai Parīzē saēsties kruasānus, bet atrodas iegansti, kāpēc to nav iespējams izdarīt, tad gan varu kļūt skarba, jo atrunas var atrast vienmēr. Darba daudz, kolēģi nositīs, šomēnes liels rēķins par apkuri, bērnam vajag jaunus zābakus, telefons pārkarsīs un pasaule pārstās griezties, ja aizbraukšu uz pāris dienām… Kā būtu, ja jūs tomēr noriskētu? Neko nevar zaudēt, var tikai iegūt!

Daži iedvesmojoši ceļojošu ģimeņu konti Instagram platformā.

Ja lasāt angliski:

Ja lasāt krieviski:

Krievu meitenes Instagram kontu uztver kā blogu un raksta ļoti garus un informatīvus aprakstus zem fotogrāfijām. Viņām ir ļoti attīstīta savstarpējā atbalsta kultūra. Nereti, piemēram, dažādās spāniski runājošajās valstīs dzīvojošās krievietes izdomā vienu tematu, vienotu tēmturi (hashtag) un katra uzraksta garu izklāstu par attiecīgo tematu.

Lai arī pasaule šķiet liela, agri vai vēlu daudzas Instagram ceļojošās mammas nonāk vienā lokā. Ceļot patīk daudziem, bet intereses tomēr atšķiras. Ne visi kļūst par draugiem, ne visi saprotas. Gluži tāpat kā dzīvē. Atliek vien pieņemt, ka katram no mums ir jādzīvo tā, kā pašam visvairāk gribas un šķiet pareizāk.

Pārdot visu, lai ceļotu?